Neuzrakstītais seriāls
Leģendārais gleznotājs un kaujinieks Ģederts Eliass (1887 — 1975) savās vēstulēs nav atklājis 1905.gada noslēpumus, toties atstājis nākotnei daudzus aizraujošus mīlasstāstus.

Platones Strupdeguņu kapos Ģederta Eliasa bērēs 1975.gada 3.februārī pūtis ārkārtīgi auksts vējš. Gleznotājs Konrāds Ubāns stāvēja, noņēmis cepuri. Mākslas zinātniece Ināra Ņefedova, kas stāvēja viņam blakus, teikusi: «Meistar, lieciet to cepuri galvā!» Ubāns atbildējis: «Vislielākais latviešu gleznotājs ir aizgājis. Kā tad es likšu cepuri galvā?»
Šis gleznotājs, kuram 23.septembrī aprit 125 gadi, ir bijis viens no ievērojamākajiem latviešu māksliniekiem 20.gadsimta pirmajā pusē un arī visnoslēpumainākais. Tam par iemeslu bija visupirms viņa izteikti noslēgtais raksturs un mazrunība. Eliass nemēdza runāt nedz par notikumiem, kas viņa vārdu padarīja leģendāru — dalību slavenajā «uzbrukumā slepenpolicijai» 1906.gada 17.janvārī un Krievijas bankas aplaupīšanā Helsingforsā 13.februārī — nedz par savu privāto dzīvi. Taču viņa «aizliegtā mīla», māsīca Elza Ružģiete saglabāja ne vien abu saraksti, bet visas viņai pieejamās Eliasa vēstules. Tuvojoties Eliasa 125 gadu jubilejai, mākslas mecenāts Jānis Zuzāns mudināja veidot grāmatu par izcilo gleznotāju un arī atbalstīja tās tapšanu. Apjomīgo grāmatu gatavojot veiktais ieskats tikai kādā desmitajā daļā šīs sarakstes ir pārsteidzis mākslas zinātniekus. «Ja nu es novēlu latviešu tautai kādu seriālu, tas varētu saukties Eliasi,» saka grāmatas Ģederts Eliass sastādītāja un viena no autorēm, apgāda Neputns galvenā redaktore Laima Slava. «Caur viņu iziet visa mūsu vēsture visās dimensijās, gan racionālā, gan emocionālā, gan politiskā, gan sociālā.» Eliasa mūžā rakstnieks vai scenārists var atrast gan naivas un tīras jūtas, gan strauju kaislību, mīlestību līdz kapa malai un ideālās sievietes meklēšanu citās, uzticību un nodevību, mīlas sāpes un spīdzināšanu, jaunības ideālismu un  vēlāku secinājumu, ka tie, kas nākuši to vietā, pret ko Eliass, nežēlojot savu dzīvību, cīnījies, ir daudz nežēlīgāki. Ja nebūtu šo vēstuļu, nevienam nebūtu ne mazākās nojausmas par to, cik intensīva un pārsteidzoši aizrautīga jūtu dzīve bijusi Eliasam, kuru sabiedrība pazina kā klusu un noslēgtu cilvēku.  

Atdzīvojas vēstulēs

Noslēgtības dēļ Eliass ir, kā saka Laima Slava, nepelnīti maz cilāts, lai gan viņš ir noteikti pats daudzpusīgākais gleznotājs pirmskara Latvijā. Varbūt arī tāpēc vieni viņu sauc par burlaku un banku laupītāju, otri par socreālistu, lauku darbu atainotāju, savukārt snobi saka: vai tad Eliasam vispār ir kaut kas savs, tur jau Matiss un vēl viss kas... Grāmata atspēko šos apgalvojumus, rādot, ko Eliass katrā no tolaik aktuālajiem mākslas virzieniem meklējis. «Snobiem iesaku skatīties vairāk. Ne katrs gleznotājs var iziet cauri attiecīgā virziena problemātikai ar tik personiskiem darbiem,» Slava uzsver, ka Eliass turklāt pie kāda viena virziena nav apstājies, bet gājis tālāk, padziļināti meklējis sev būtisko. 30.gados šis būtiskais ir viņa Zīlēni, latviešu lauku sēta, kas Eliasa gleznās parādās dramatiski skaista un vienlaikus nolemta.

1977.gadā, kad divus gadus pēc Eliasa nāves tika sarīkota viņa darbu pirmā lielā izstāde, Sarmīte Sīle piedāvāja Slavai, tolaik jaunai mākslas zinātniecei, veidot par Eliasu raidījumu televīzijā. Laima uzmeklējusi Eliasa drauga Ugas Skulmes dēlu Jurģi Skulmi un citu viņa piedāvāto materiālu starpā ieraudzījusi arī kādu brīnišķīgu vēstuli, 1922.gadā rakstītu brālim no Parīzes. Vēstulē Eliass atklājis savus mākslinieka principus. «Man tā vēstule bija tik labi palikusi prātā, ka, tagad, sākot veidot grāmatu, prasīju Jurģim to sameklēt vēlreiz. Tā sākām cilāt vēstules. Meklēto neatradām, bet atradās daudzas citas.» Piektā gada noslēpumi apskatītajās vēstulēs neatklājas, taču ir atklājušies daudzi skaisti mīlasstāsti. Eliasa sarakste uzrāda gan sievietes, par kuru attiecībām ar gleznotāju līdz šim neviens nebija zinājis, gan Eliasa un viņa māsīcas Elzas Ružģietes ne tikai platoniskās attiecības. Arī par Eliasa «zināmajām» sievietēm vēstules stāsta daudz vairāk, gan par viņa pirmo sievu, kabarē dziedātāju vācieti Hedvigu Vellerti, gan par lielāko un traģiskāko no Eliasa mīlām — Annu Hamsteri. 

Piektā gada kaujinieks

Jaunībā ārēji emocionālā Eliasa vēlākā noslēgtība ir radusies pēc viņa dalības Piektā gada revolūcijā, saka Laima Slava. Kad Alberts Bels rakstīja romānu Saucēja balss, viņš bijis pie Eliasa ar nolūku iegūt informāciju par 1905.gadu no šo notikumu dalībnieka. Eliass Belam jautājis: «Kas jūs esat?», un, saņēmis atbildi, ka rakstnieks, tikai noteicis: «Ā, rakstnieks? Tad taču jūs pats visu labāk zināt!» Acīmredzot viņš uzskatījis, ka Piektā gada situācija bija pārāk sarežģīta, lai to būtu iespējams izstāstīt kādam, kas pats šajos notikumos nav bijis iesaistīts.

Priekškaru uz Eliasa lomu tajos paver nupat apgādā Dienas grāmata iznākusī angļu rakstnieka Filipa Rufa grāmata par latviešu anarhistu Pēteri Mālderi Pa stāvu liesmu debesīs. Te vēlākā Eliasa māsasvīra, ievērojamā sociāldemokrāta Fēliksa Cielēna atmiņu fragmentā Ģederts parādās kā impulsīvs, slaids jauneklis ar mazu bārdiņu, izskatā vecāks par saviem gadiem, runājis skaļā, spēcīgā balsī, strauju žestu pavadījumā. Uzbrukums cara slepenpolicijai, lai atbrīvotu ieslodzītos biedrus, bija pārdrošs plāns: Jēkabs Dubelšteins un Ģederts Eliass lauzīsies izmeklēšanas nodaļā, divi citi paliks priekšistabā, lai tiktu galā ar sardzi un neļautu noskriet lejā nevienam no trešajā stāvā dzīvojošajiem 160 zaldātiem. Liktenīgajā rītā ieslodzīto «līgavas», atnākušas uz tikšanos ar «mīļotajiem», viņiem veiksmīgi nodeva pīrāgos ieceptus brauniņus. Pulksten 8.15 operācija sākās. Šāva arī Eliass. Sadursmē gāja bojā viens policists. Vēlākā bankas aplaupīšana Helsingforsā notika, kā vēlāk apgalvojis Eliass, bez neviena šāviena, izmantojot tikai par bumbām uzdotas sardīņu kārbas un bankas darbinieku atbalstu, jo somi par Krievijas bankas aplaupīšanu tikai priecājās.

Ieguvis naudu partijas kases papildināšanai, Ģederts devās uz Pēterburgu, bet pēc tam uz Liepāju, un no turienes kā Liepājas organizācijas delegāts ieradās Rīgā uz LSDSP 3.kongresu. Taču 1906.gada jūlijā Torņakalnā pa ceļam uz sociāldemokrātu sanāksmi viņu kopā ar reālskolas laika paziņu Paulu Rozentālu aizturēja policija. Rozentālam nez kāpēc kabatā atradās nelegālā literatūra, tāpēc abus, māsai Maijai redzot, arestēja. 1907.gadā, kad pēc atbrīvošanas no cietuma Eliass ar viltotu pasi kā Louis Lilau tūlīt emigrēja uz Rietumeiropu, kur intensīvās mākslas studijās nodzīvoja līdz 1914.gada maijam, viņš pa ceļam Somijā Fēliksam Cielēnam atklāja dažus faktus par savu spīdzināšanu. Pēc izmeklētāja Gregusa pavēles Eliass sists līdz nemaņai ar spieķiem un pletnēm pa kailu muguru. Ar etiķi un aukstu ūdeni atgriezts pie samaņas, sists atkal, kamēr atzīsies. No nāves pratināšanā Eliasu izglāba viens no pratinātājiem, Dāvuss, kurš izrādījās no tā paša pagasta. Eliasa māte, no meitas uzzinājusi, ka pratināmos kamerās vienkārši nosviež uz grīdas, bija gājusi nest dēlam deķīti un spilventiņu. Tos viņai nodot neizdevās, taču iespējams, ka tāpēc Dāvuss ievēroja, no kurienes nāk viņa pratināšanas objekts. Beidzis spīdzināšanu, viņš tikai noteicis: «Es nu tevi varēju nosist kā traku suni, bet, tā kā tu esi no mana pagasta, tad es to nedarīšu, un tev pietiks ar šīm dziļām rētām visam mūžam».

Varbūt arī Dāvusam pienākas pateicība par to, ka latviešiem ir bijis par vienu marksisma maldu mācības neceļos aizrautu politiķi mazāk un vienu izcilu gleznotāju vairāk, jo drīz pēc tam Eliass visu savu miesu un garu ziedoja tikai mākslai, lai gan saistība ar sociāldemokrātiem viņam tika pierakstīta vēl ilgi pēc tam, jo dzimtajos Zīlēnos viesojās ne tikai māsasvīrs Cielēns, bet arī citi ievērojami sociķi.          

Polemika ar Jaunsudrabiņu

Pirms noslēgtības posma Eliass ļoti aktīvi izpaudās vēl vienu reizi, un arī šī reize beidzās dramatiski — Latvijas kultūrvēsturē labi zināmās Rīgas mākslinieku grupas izstādes sakarā. Latvijas publika viņa darbus kuplā skaitā pirmo reizi ieraudzīja 1920.gadā. Izstāde notika martā Pilsētas mākslas muzejā, tajā kā pilntiesīgi grupas biedri  piedalījās Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Romans Suta, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Jēkabs Kazaks, arī Eliass ar 70 darbiem — savas dzīves laikā viņš vairs nekad netika vienā izstādē eksponējis tik daudz darbu. Izstāde bija kupli apmeklēta, pēc tās Eliasa darbnīcā Lāčplēša ielas namā (kurā vēlāk atradās kino Lāčplēsis) tika svinēts trīs dienas, kopā ar gleznotājiem bija arī «visi, kas par viņiem labi rakstīja». Taču priekiem sekoja mākslas karš starp mākslinieku paaudzēm. Eliasam visasākā saķeršanās iznāca ar Baltās grāmatas autoru Jāni Jaunsudrabiņu, kurš par viņa gleznām presē bija izteicies nesaudzīgi: «Bet vismazāk vērtības, man šķiet, ir Eliasa krāsu un līniju pārpildītos audeklos.» Eliass deva pretī, Sociāldemokrātā rakstīdams, ka Jaunsudrabiņa nosodījumu viņš pieņem kā uzslavu, jo atzīšana no tādiem mietpilsoņiem kā Jaunsudrabiņš būtu viņam kā gleznotājam vislielākais brīdinājums: «Es nezinu, ko Jaunsudrabiņš ir panācis kā rakstnieks, bet tas, ko viņš glezno, ir pavisam nevarīgs…» Polemika iedegās, Jaunudrabiņam rakstot, ka «reti papīram nākas ciesti tik daudzās rindās tik maz gara, kā tas ir Eliasa rakstā…», kamēr 22.oktobrī notika paaudžu izskaidrošanās klātienē. To neizturēja Rīgas grupas lielākais talants un ideologs Jēkabs Kazāks — pēc šā strīda viņš saslima un 30.novembrī mira. Tas Eliasam bija liels trieciens.

Vēl viens Eliasa noslēgtības iemesls varēja būt viņa pārāk labā izglītība. «Lasot vēstules, sapratu, ka Eliasam Latvijā vienkārši nebija sabiedrības, ar kuru viņš varētu savā līmenī runāt,» saka Laima Slava. No 1908. Līdz 1913.gadam mācījies Briseles akadēmijā, tad gadu Parīzē, paralēli ļoti daudz lasījis un līdz pat 1940.gada okupācijai regulāri apmeklējis mākslas muzejus Eiropā, viņš bija izglītotākais savā mākslinieku paaudzē. Arī tāpēc Eliass ir mākslai veltīto šķirkļu autors latviešu konversācijas vārdnīcā, atskaitot latviešu mākslu, par ko rakstīja viņa draugs Uga Skulme.

Lēca kapā

Glezniecība Eliasam bija galvenais, un to dabūja just visas viņa sievietes. Pārņemts ar glezniecisku ideju, mākslinieks varēja aizmirst visu citu sev apkārt. Ne velti viņa lielā mīla Anna Hamstere rakstīja: «Dzīvē tu nekad tik labs neesi kā vēstulēs.»   

Savu pirmo sievu, naktslokāla dziedātāju Hedvigu Vellerti Eliass sastapa tikai 1927.gadā Berlīnes-Parīzes vilcienā. Braukdami abi sāka runāt, un, jo vairāk Hedviga par sevi stāstīja, jo vairāk Eliasss viņā redzēja to liktenīgo sievieti, kuru nesen bija zaudējis. Kopš jaunības Elisasam bija bijušas vairākas lielas aizraušanās, bet tām visām bija bēdīgs gals. Lielākā un traģiskākā bija mīla uz aktiera un režisora Kārļa Hamstera sievu Annu.

Hamsters bija no pirmajiem, kas atzinīgi novērtēja Rīgas grupas mākslinieku radošās potences. Arī Anna turējās kopā ar viņiem un īpaši sadraudzējās ar Ģedertu Eliasu. 1923.gadā Kārlis Hamsters devās ārstēt plaušu tuberkulozi uz Vāciju un vasarā, tā arī neatgriezies Latvijā, nomira. Anna iepriekšējā vasarā bija zaudējusi arī meitiņu. Nu Ģederts kļuva par atbalstu tai, kura iemiesoja viņa sievietes ideālu kā garīgi, tā fiziski. Taču ar savu ideālu viņam bija lemts būt kopā tikai gadu. 1924.gada 7.septembrī Anna negaidīti nomira. Tas Eliasam bijis ar visiem līdzšinējiem spēcīgajiem pārdzīvojumiem nesalīdzināms trieciens, no bēdām viņš bija kā sajucis, bērēs pat esot lēcis līdzi zārkam kapā. Turpmāk Eliass visās sievietēs meklēja Anniņu, un gleznotāja nākamās sievas bija tās, kurās šī līdzība tika saskatīta. Vilcienā satikto Hedvigu Vellerti viņš dienasgrāmatā raksturojis skaidri: «Viņai, šķiet, vislabākās sievietes īpašības — īstas sievietes īpašības. Viņa tik lielā mērā savā raksturā līdzinās Anniņai, ka brīžiem es gandrīz aizmirstos un savā priekšā domāju esam mirušo… Ir ļoti kaislas dabas, kas parādās visos stāvokļos, – gluži kā pie Anniņas. Ir neapmierināma savās dedzīgās jūtās un izsaka, izrāda tās līdz pilnībai. Spēj mīlēt arvien līdz ekstāzei, līdz sevis pilnīgai aizmirstībai, upurējot visu sevi – savu laiku un stāvokli – gluži kā Anniņa… Ieraksti atklāj arī to, ka abu jūtas bija kvēlas: «No sākuma es domāju, ka viņa man atdodas aiz naida pret veco mīļāko, bet arvienu jo vairāk pārliecinos, ka viņa ļoti iemīlējusies.» Taču abu laulība pastāvēja ļoti īsu laiku, — vēstules atklāj, ka Hedvigai bija slikta veselība un viņa arī nespēja ilgi izturēt Zīlēnos.

Pirmā mīla

Savas gleznas Eliass nelabprāt deva prom, tikai krāva kaudzē. Tāpēc arī mākslas tirgū to tagad tikpat kā nav. Arī parakstīja viņš savas gleznas reti, tikai īpašos gadījumos. Viens no tādiem īpašiem gadījumiem ir jaunības draudzenes Karijas Kriņģeles protrets, gleznots pirms viņas aizbraukšanas uz Ameriku 1923.gadā. Savu pirmo draudzeni Kariju Eliass pazina kopš skolas laikiem, vēl pirms 1905.gada revolūcijas, kad skolnieki laivās brauca pa Lielupi un dziedāja revolucionāras dziesmas. Laivu viņiem izsniedza laivinieka meita Karija… Viņa gluži kā dekabrista sieva nodzīvoja ar Eliasu kopā visu Briseles laiku, atgriezdamās Latvijā tikai tad, kad viņš pārcēlās uz Parīzi, kas Karijai bija iztikšanai pārāk dārga pilsēta. Pēc Ģederta atgriešanās Latvijā abu attiecības turpinājās, taču tad Eliasam radās jauna aizraušanās — 1914.gada Jāņos satiktā sešpadsmitgadīgā māsīca Elza Ružģiete. Abi viens otrā ieskatījās dziļāk un ieķērās ne pa jokam. Gan vēstules, gan gleznas liecina, ka Elza Ģedertu īpaši interesēja arī kā modelis — slaida kā visi Eliasi, garām kājām un izteiktiem gurniem.

Kariju Eliass neaizmirsa, izteikdams viņai prieku par to, ka abas labi saprotas un lasa viņam priekšā (Eliasam patika gleznot, ja modele viņam procesa laikā lasīja priekšā). Bēgļu gaitās Maskavā viņš turējās kopā ar abām, lai gan vēstules liecina, ka psiholoģiski lielāku atbastu Eliass radis Elzā. «Viņš droši vien viņas visas būtu gatavs turēt sev apkārt,» Laima Slava stāsta, ka Karijai šādas attiecības beigās kļuva par smagu, un 1923.gadā viņa aizbrauca uz, Eliasa vārdiem runājot, «stupido materiālistu zemi Ameriku», kuru viņš tomēr vērtēja kā lielāku iespēju zemi iepretim Eiropai, kuras kultūras bojājeja Pirmajā pasaules karā Eliasam bija viena no lielākajām personiskajām traģēdijām.    

Vēstules atklāj, ka bermontiādes laikā Cēsīs, uzturēdamies tur kopā ar evakuēto Kara muzeju, Eliass saticis vēl vienu savu mīlu — daiļo skolnieci Vilmu Purmali. Nez kā Eliass bija aizņēmies viņas pulksteni. Vilma vēstulē viņam lūdza to atdot, un pulkstenis kļuva par ieganstu romantiskām vēstulēm ar ievu zariem un tad arī randiņiem Gaujmalā. Tad Vilma ieradās Rīgā studēt. 1920. — 1921.gadā abu jūtas bija pilnziedā. Taču Vilmai bija pavisam cits raksturs, viņai gan glaimoja mākslinieka uzmanība, taču, atšķirībā no Eliasa līdzšinējām draudzenēm, viņa negrasījās ziedoties viņam bez atlikuma. To Eliass nevarēja izturēt, un abu attiecības pajuka.      

No debesīm ellē

Mūža otrajā pusē Eliass apprecējās vēl divas reizes. Latvijas Mākslas akadēmijas desmitgades jubilejā 1932.gadā viņš, tolaik jau akadēmijas pasniedzējs, iepazinās ar lietuviešu mākslas vēsturnieci Halinu Kairūkštīti-Jacinieni, kurai bijušas Anniņas uzacis… Halina ļoti ātri iemācījās latviski, Eliasa ģimenei, it sevišķi mātei viņa patika, abi labi sapratās un kopā arī strādāja pie Konversācijas vārdnīcas. Viņu laulība izplēnēja Halinas greizsirdības dēļ. Jau 1930. gadā Ģederts Eliass vēstulē māsīcai bija atzinies: «Es savas personīgās attiecības ar cilvēkiem ņemu tādas, kādas man tiek no liktenīgiem apstākļiem dotas. Es vairs

nemēģinu tās ar varu pārgrozīt, pārvarēt. Mana dzīve mani mācījuse, ka tas nav iespējams. Viss iznāk, kā iepriekš noteikts, no manis nezināms, nenosakāms.»

Pēdējā iepriekšnoteiktība viņa dzīvi pārvērta par elli. Eliasa trešā un pēdējā oficiālā sieva bija glezniecības studente Marta Kalniņa, kuru gleznotājs apprecēja 1943.gadā. Studente viņu gribēja, Eliass negribēja dzīvot viens, apprecējās un sabeidza savu līdz tam apskaužamo veselību. Marta izrādījās slima acīmredzot ar šizofrēniju, nemitīgi taisīja scēnas, klupa virsū cilvēkiem bez iemesla.

1956.gadā Marta nomira, un tad savu sapņu princi beidzot dabūja Elza, kura arī visus šos gadus bija uzraudzījusi gleznotāju — pieskatījusi un apkopusi viņa dzīvokli, kad Eliass izbrauca uz ārzemēm, bieži ciemojusies, gatavojusi ēst. Viņai nākamās paaudzes var būt pateicīgas par izcilā gleznotāja vēstuļu saglabāšanu, lai gan greizsirdīga un nenovīdīga būtne būtu varējusi iznīcināt visu, kas nav saistīts ar viņu. Par laimi, Elza Ružģiete tāda nebija.

Pēdējais noslēpums

Vēstules neatklāj un diez vai kādreiz atklās vēl kādu Eliasa noslēpumu — vai gleznotājam ir bijis mantinieks. 1924. gada maijā Karija Kriņģele raksta viņam no Ņujorkas: «…ja pavisam vienkārši runātu, tad teiktu, man nu ir dēliņš, es viņu nokristīju par Ģedertu (savas pirmās, pēdējās un vienīgās mīlas vārdā) un Tevi vienu par krusttēvu savam vienīgam dārgam puisītim. Viņam tagad ir trīs mēneši. Gribēju Tev vēl pateikt, ka mans Ģedīts ļoti līdzinājas savam krusttēvam (man pavisam ne), viņam ir taisni tādas rokas, galva, acis, vaigu gali, stāvs — viņš pats ļoti mīl savas rokas, uz kurām tas var stundām skatīties, un viņam arī ir sevišķas rokas un «garena galva». Mans bērniņš nes Tavu un mana tēva ģimenes vārdu, viņam nav tēva un nebūs nekad.»     

Attēlā:  Ģ. Eliasa otrā sieva Halina Kairūkštīte-Jaciniene kā modelis. Ap 1933. gadu.